Naktī (jeb īstenībā būtu pareizāk teikt – dienā) mēs: es, 5128, komb un varbūt vēl kāds, kuru tagad neatceros tāpat vien pastaigājāmies pa mūsu metropoli – Rīgu. Klīdām, runājām par šo un to, kamēr galu galā attapāmies uz Stabu ielas (tas gals aiz Valdemāra ielas, kur sākas noliktavu teritorijas tālāk).

Varbūt daudzi no jums nemaz nezin, kas atrodas tanī vietā īstenībā. Varbūt mēs ieskatījāmies kādā mistiskā paralēlajā pasaulē, kura visu laiku eksistē mums tepat blakām, nezinu.

Īsāk sakot, atjēdzāmies milzīgas ēkas pakājē. Pati ēka pēc arhitektūras nedaudz līdzīga Latvijas Universitātes centrālajai ēkai, vienīgi tai piemita kaut kas nedaudz no pils majestātiskuma un drūmā pelēkuma, kā arī – milzīgas pamestas fabrikas vientulības.
Kādu brīdi paklīstot ap šo celtni, meklējot ieeju tajā, mūsu meklējumi vainagojas panākumiem un mūra sienā atrodam nelielu plaisu, caur kuru iekļūstam ēkas iekšienē (tobdrīd mums nebija ne vismazākās nojausmas par to, kādā vietā nokļūsim, ne arī par to, cik īstenībā šī ēka ir liela). Tā nu izejot cauri pāris gandrīz absolūti tumšām un ar visvisādiem atkritumiem piedrazotām istabām, nonācām lielā telpā, kurā iespīdēja saules stari pa milzīgiem, arkveidīgiem logiem ar daļēji izdauzītiem stikliem.
Kaut kur pie griestiem uzspurdz pāris balti baloži. Tikko manāmi svilpo caurvējš – reāli spokaina noskaņa – ēka liekas pilnīgi pamesta…

Ejam tālāk pa visādiem maziem un lieliem gaiteņiem, kāpjam pa trepēm un nonākam kādā mazā telpiņā (ap šo brīdi es sajutu bailes, ka mēs nevarēsim atrast izeju no šīs drūmās celtnes) ar mazām durvīm.
Triecu tajās ar kāju – tās atsprāgst vaļā un … manam skatienam paveras mājīgi iekārtota telpa ar rakstāmgaldu, datoru uz tā, pāris citām mēbelēm un neviena cilvēka. Šī telpa izskatījās pēc tādas kā pieņemšanas telpas… vēlāk arī sapratu kapēc…

Atverot nākamās durvis nonākam milzīgā kāpņu telpā, kur no visām pusēm dažādos virzienos, mums nepievēršot ne vismazāko uzmanību, savās darīšanās pārvietojas cilvēki: mazi, pelēki un vairums bez sejām. Padusēs portfeļi, mapes.
Pēkšņi no kāda kabineta iznāk kāda mana paziņa un saka, ka mums laiks doties un nākamajā brīdī mēs jau kāpjam lejup pa milzīgajām trepēm.
Pēc maza brīža aptveru, ka ejam nepareizajā virzienā un lai tiktu līdz galvenajai izejai no ēkas, mums jāiet atpakaļ un lejā pa kāpnēm otrā virzienā. Šinī brīdī pamanu, ka pazuduši ir 5128 un Komb. Dīvaini. Pazudusi arī mana pavadone.

Esmu viens pats un atrodos lielā telpā ar kolonnām. Kaut kur tālumā var redzēt arkveida izeju uz kādu citu telpu. Pie griestiem karājas milzīga lustra ar svecēm pa kreisi man ir vēl kādas trepes uz augšu.. jāpiezīmē, katrs to pakāpiens ir apmēram pusmetru augsts.
Telpas griesti un sijas sastāv no daudz platākiem četrstūrveida koka bluķiem – ēka tiešām ir pamatīga.
Pastāvu brīdi tur pat: man jāizdomā un jāmēģina atcerēties kā tikt laukā, taču tikko par to iedomājos – atjēdzos stāvam šīs ēkas pakājē… vienā no iekšpagalmiem… atveras kādas no blakus pagalma durvīm un pa tām iznāk Komb un 5128 – mēs esam atkal trijatā – nu jāsameklē ceļš ārā no šejienes.

Pēc diezgan pamatīgas maldīšanās pa dažādām milzīgām telpām, šauriem gaiteņiem un n-tajiem iekšpagalmiem, nonākam milzīgā pagalmā un tikai tanī brīdī man pielec, cik bezcerīgi liela ir šī ēka – iedomājieties Pentagonu, tikai palieliniet to vēl 5 reizes: šī ēka, pareizāk – komplekss pēc izmēriem bija tik milzīga, ka tās iekšienē atradās pat termoelektrostacija!
Apkārt milzīgi žogi ar dzeloņdrātīm augšpusē. Kaut kur tālumā redzamas pāris mašīnas.
Ieklīstam TEC nožogojumā. Pēc neilga laika esam kādas noliktavas iekšpusē…. mūs noķer apsardze: apmēram kādi 7 melnās formās tērpti vīri ar stekiem pie sāniem. Viņi neko nesakot liek mums saprast, ka mums ir jāseko viņiem.

Mēs izejam cauri vēl divām milzīgām teritorijām. Par bēgšanu nevar būt nekādu domu – mūs no visām pusēm ielenkuši sargi.
Atjēdzamies ļoti lielas ēkas priekšā pie kāpnēm ar apmēram 4 posmiem. Sākam lēnām kāpt augšā. Esam nupat jau pie pašām durvīm, kad manu uzmanību piesaista kāda detaļa pie durvīm un es apstājos. Pārējie man paiet garām un es pēc brīža atskārstu, ka esmu izsprucis sveikā, jo man apkārt neviena vairs nav.
Momentā iemetos iekšā pa galvenajām durvīm, lai panāktu savus draugus… Vestibilā neviena vairs nav… kāpnes uz augšu tukšas… redzu pāris sānu gaiteņus: varbūt viņi aizgājuši pa kādu no tiem?
Paļaujos uz intuīciju un eju iekšā vienā no tiem. Pēc pāris, es varētu teikt kvartāliem atjēdzos ļoti garā gaitenī, kura sienā ik pa pāris desmit metriem ir arkas, caur kurām var redzēt baltu gaismu un tādus kā balta auduma gabalus, kuri izkārti pa visu milzīgo zāli.
Apstājos pie vienas no arkām un sāku vērot iekšieni un pēc brīža sastingstu aiz izbīļa, jo pāris metru atstatumā man garām pazib tīģeris. Sadzirdot aiz muguras kādu troksni pagriežos un ieraugu kādu vecu vīru.. Pirmais secinājums, ka tas ir šīs pils sulainis, tādēļ jautāju vai šis tīģeris, kurš te tā brīvi klīst pa pili nav bīstams.
Sulainis pasmaida un saka, ka bīties nav ko un atjēdzos, ka mana roka ir uzlikta uz kautkā mīksta. Pametu acis uz savu roku un konstatēju, ka glaudu milzīga tīģera galvu – tas tiešām ir miermīlīgs…

Paceļu acis – zālē vairs palagi nekarājas – pa logiem iespīd saule, uz kādas no palodzēm mīlinās kāds pārītis. Paskatos pa labi – zāles viņā galā…. heh… ganās zirgs, jo tur ir zaļa pļava – telpā gan, bet fakts.
Dodos tālāk un pēc neilgas maldīšanās nonāku vidēja izmēra telpā ar bieziem paklājiem un lielām gleznām gar sienām. Telpas vienā stūrī stāv zems žurnālu galdiņš, uz kura stāv pāris vīna pudeles un kādas 4 glāzes. Pieeju pie galda un apsēžos un viena no mīkstajiem klubkrēsliem: “Tieši tas kas vajadzīgs – no šīs ilgās blandīšanās sajūtu neciešamas slāpes”.
Paceļu vienu no glāzēm (tās bija no sudraba) un sastingstu: iekšā vīnā peld milzīgs daudzums visdažādāko tablešu un kapsulu! Nolieku glāzi un ātrā gaitā dodos meklēt izeju no šīs ēkas….

Iznāku no kārtējā gaiteņa un ar prieku konstatēju, ka esmu uz tām pašām trepēm, kuras redzēju ieejot ēkā.
Nākamajā to posmā ieraugu krēslu uz kāda pats pirms brīža sēdēju un tanī sēdošu cilvēku. Izlemju tam pajautāt kā tikt laukā no šejienes: “Labdien! Es atvainojos, esmu galīgi nomaldījies. Vai jūs nevarētu man pateikt, kā ir iespējams no šejienes izkļūt?”.
Cilvēks pieceļas: “Sveicināti. Kā tad jūs šeit nonācāt? Nāciet līdz.” – Un viņš sāk kāpt augšā pa kāpnēm. Dodos viņam līdz.

Uzkāpjot pa kāpnēm nonākam garā baltā gaitenī. Pie sienām karājas gleznas, gaitenis apgaismots ar lāpām sienās… gaiteņa galā senlaicīgās bruņās tērpti sargi ar zobeniem rokās…
Atveras durvis un nonāku telpā ar logiem uz visām debesspusēm: telpas vidū ir milzīgs rakstāmgalds, pie kura sēž nedabiski bāls un vecs vīrs, liekas, ka tas pat nav cilvēks.
Pēkšņi sajūtu kā man sāk ļodzīties kājas un reibt galva – viņš skatās manī un klusē… pēdējais ko redzu ir skats pa visiem četriem logiem – mēs esam ļoti augstu – pašā milzīgā kompleksa centrā: mēs esam atklājuši slepenu pilsētu / koloniju ….. viss kļūst tumšs….

Atjēdzos mājās savā dzīvoklī, savā istabā… savā gultā.
Zvana mobilais… vēl galīgi samiegojies paņemu to rokās: zvana Komb. Paceļu:
- Jā, Komb…
- Čau… klausies… esmu šeit apmaldījies – es netieku ārā no šīs sasodītās ēkas!…

…Šinī brīdī vēlreiz atjēdzos – cik gan sapņi var būt īsti…