Pēdējā laikā biroja tehnika pamatīgi niķojas, līdz ar ko nākas no agra rīta līdz vēlam vakaram noņemties ar visādiem remontiem u.c. lietām. Protams, tas prasa nepārtrauktu koncentrēšanos, pacietību un tā joprojām, – tādēļ īpaši kaitina pārāk skaļi uzgriezts radio, kolēģu skraidīšana garām un sakliegšanās… nu un daudzas citas lietas, kuras te neminēšu tagad.

Bet! Ir viena lieta, kura mani izved pēdējā laikā visbiežāk.
Pat ne lieta (lai gan arī lieta) – kolēģe.

Kamēr visu dienu skan radio, kurā zināms skan viens un tas pats repertuārs dienu no dienas (vai arī CD, kurš arīdzan (“Nu bet ko es varu darīt, ka man tā viņš patīk, tas Iglessiass!!! >:((“) skan visu fuckin’ dienu), tu sāc apjaust, ka drīz ņemsi kādu smagu priekšmetu un no visas sirds gāzīsi kādam no kolēgām pa procesoru.
Bet ar to jau nepietiek…. Vajag taču tam visam arī dungot (vai precizējot – īdēt) līdz….

Šodien knapi noturējos, lai naivi nepainteresētos, vai te gadījumā kautkur tuvumā nenotiek TalantuFabrika3 konkurss vai Dziesmusvētku ģenerālmēģinājums.