Vakardien ciemojos pie drauga. Nav īpaši svarīga adrese un citi sīkumi, jo turpmāk aprakstītais krāšņi ilustrē galvaspilsētā (un arī valstī) notiekošo varas orgānu nihilismu.

Neiegrimšu sīkumos – stāvēju atbalstījies ar elkoņiem uz palodzes, smēķēju un neviļus vēroju kā lejā uz ielas trīs slāvu jaunieši skaļi savā starpā diskutēja, ka vajag re kur aiziet uz veikalu pēc šņabja un tad nākt “reska” atpakaļ, lai noķertu kaut kādu tur ceturto. Pofig. Pastāvēja, paņēmās un it kā tinās tālāk, prom pa ielu.

Zaudēju interesi un uz mirkli atgāju no loga. Bet nepagāja 5 minūtes kā minētā trijotne nāca atpakaļ un mēģināja nostopēt civilo. Tas, viņam par laimi, neapstājās un aizbrauca tālāk. Ziediņi. Džeki iet tālāk, divi paliek iepakaļ. Trešais pieiet pie turpat tālāk stāvošā taksometra, atver vadītāja durvis un bez ceremonijām rauj ārā šoferi. Teksts apmēram “a mņe pohuj! Vihaģi iz mašini, bļe nah!” … vadītājs tiek izvilkts no autiņa un pats vilcējs iesēžas pie ruļļiem … protams uz kaut ko tādu ne es un ne arī mans čoms tā vienaldzīgi nevarējām noskatīties un saucām policiju. Protams 3 reizes skaidrojot, kas un kur notiek, izsaukums pieņemts – gaidam tālāko action.

Viens no džekiem pārvelk jaku un iekāpj blakus vadītājam. Trešais pa to laiku ar taksistu ieiet vārtrūmē … pēc brītiņa abi iznāk un iesēžas mašīnā. Kur ir policija? … Pagāja kādas 5 minūtes, skatamies – brauc tālumā ar migalkām Ford busiņš. Tuvāk jau izslēdz migalkas un piebrauc pie takša. Pastāv mirkli un brauc prom. Tad apstājas (laikam vajadzēja pabraukt 50m pa ielu, lai iebrauktu fiškā, ka citu takšu tur nav vairs) un izkāpj viens policists. Apiet riņķī taksim, pieiet pie šofera durvīm, stādās priekšā (diemžēl nedzirdējām tekstu, bet nu apmēram varētu būt šāda saruna): “Sveiki, inspektors Zirdziņš. Kā labi iet? Labi? Mums arī tīri tā nekas. Nu labs i’, mēs ta’ laidīs tālāk.”.

Iekāpj mierīgi busā un aizbrauc. WTF? Kādu brīdi vēl vērojām taksi, kuram ik pa brīdim darbināja un slāpēja dzinēju, bet nu džeki nekur nebrauc. Beigās es neizturēju un gāju skatīties, kas tanī autiņā notiek. Mazums, moška taksists ar pārgrieztu rīkli, a keksiem tas pofig, – tik tusē un klausās desu pa radio. Pieeju tuvāk, aina sekojoša – visi 4 atrubījušies guļ, dzinējs iedarbināts, iekšā skan “davai-davai“. Pilnīga bezpoņa. Paskatījos, kas par numuru taksim un zvanījām uz pašu taksometru parku ar vienkāršu jautājumu – “jūs zinat, kas jums notiek ar mašīnu nr. ###?” … Pauze. Operatore manāmā abstulbumā atzīstas, ka nē. Aprakstam situāciju. Paldies, lalala, uzredzēšanos. Gaidam. Nekas nenotiek. Paiet brīdis, mums atzvana no taksometru parka kaut kāds vecis. Vēlreiz aprakstam vietu, situāciju. Nekas nenotiek. Zvanam vēlreiz un nosaucam takša valsts numuru, jo nu hvz, moš džeki tur autiņā nosmakuši, jo skats bija vienreizējs – visi tā pēkšņi izslēgušies.

Paiet brīdis, piebrauc mikriņš. Kaut kāda laikam taksometru apsardze vai kas tamlīdzīgs. Izkāpj džeks, pieiet pie takša, atver durvis, paskatās, aizver durvis un zvana pa telefonu. Paiet vēl kāds laiks, piebrauc kriminālpolicija. Sasveicinās ar busiņa džeku kā seni čomi, atver taksim durvis, pamodina puikas (sak, ē zēni, laiksjāceļās jau saulīte uzaususi), visi izkāpj no mašīnas un vienkārši iet prom (ieskaitot taksistu). Nekādas aizturēšanas, nekā- tipa, čau. Pēc tam laikam no tā busa vēl viens šoferis iekāpa taksī un visi 3 kāri cēli aizbrauca. Es personīgi neiebraucu fiškā.

Vai nu seni paziņas, draugi. Varbūt iedzēruši kolēģi paālējās. Bet tomēr jebkurā civilizētā valstī pēc šāda izsaukuma policija pieejot pie autiņa palūgtu uzrādīt dokumentus un visus izkāpt no transporta līdzekļa. Pie mums laikam tā nav pieņemts darīt, cita prakse.

Negribu nodirst nevienu pusi, jo nezinu – varbūt tiešām čomi. Bet nu tomēr tādas fiškas ir bezpreģels, uz kurām diemžēl daudzi vienaldzīgi noskatās vai arī skatās sāņus un iet garām – sak, uz mani tas neattiecas, gan jau viņi paši tiks galā. Skumji.