Kādus pāris gadus atpakaļ biju iesācis tulkot vienu jautru gabalu. Nu pabeidzu un te nu viņš ir. Ņemiet par labu kāds nu ir.

Kad man bija 13 gadi, es biju reti neglīts bērns – ļoti tievs, pumpains tārps ar milzīgu galvu un šķībiem zobiem (vienvārdsakot – gnīda). Manai mamma bija milzīgs kauns par to, ka viņai ir tik debīla atvase un praktiski visu puberitātes periodu centās mani slēpt no paziņām un radiniekiem, un katru gadu mani sūtīja trimdā uz pionieru nomenti. Uz visu vasaru.
Pati nometne sastāvēja no vairākām barakām bērniem, administratīvās ēkas un četrām mazmājiņām. Pēdējās sastāvēja no ķieģeļiem, bedres un to pārsedzoša koka rāmja ar caurumiem priekš mēsliem ar hloru, kuri kombinācijā necilvēcīgi smirdēja un tādēļ šīs mazmājiņas tālredzīgi cēla pēc iespējas tālāk no apdzīvotām vietām, kā arī papildus vēl apstādīja ar krūmiem.

Pārējās meitenes ilgu laiku domāja, ka esmu zēns. Īsāk sakot, nu nemaz ar mani nedraudzējās un tanī liktenīgajā naktī, pusnakts caureja kļuva par manu vienīgo cīņubiedru.
Caureja, protams bija arī visai nometnei: nenogatavojušies dārzeņi, pavāra nemazgātās rokas un virkne visādu citu mēslu, kurus rija izbadējušies pionieri, darīja savu.

Caurumi atejā bija nošļākti pēc principa “no-līdz” aptuveni 400 cilvēku personā un tādēļ meitenes uzdevumā devās pa pāriem: viena kakā, otra spīdina ar lukturīti, lai kolēģe neiekāptu vai neiežautos priekšgājēju izejmateriālā.
Man gan neviens nevēlējās spīdināt lukturīti, tādēļ es tanī naktī soļanku laukā no sevis lēju cēlā vientulībā.
Par nelaimi blāvajā lukturīša gaismā varēja tikai nojaust neskaidras aprises un tupot ne visai ērtajā pozā virs atejas cauruma, es jau biju samierinājusies ar to, ka esmu iekāpusi kāda slidenajos sūdos.

Bet te pēkšņi kautkāda ēna šāvās man taisni virsū, – es iebrēcos un nervozi notirinot savu neveiklo rumpi, kājas pa svaigi nopļūtīto grīdu viegli aizbrauca katra uz savu pusi un es ieslīdēju atejas caurumā kā labi ieļļota kloķvārpsta.
Piz#ec! Kautkāds štrunta sikspārnis bija mani iedzinis līdz pat viduklim sūdu čupā… pacēlu galvu un neskaidri saskatot atejas caurumu iedomājos, – ja tagad kāds ienāks un sāks kārtot savas dabiskās vajadzības, mans stāvoklis krietni vien pasliktināsies, – tādēļ jādomā kā ātrāk izspolēt laukā.

Aptuveni pēc pusstundas, elsojot un čukstus gānoties mātes vārdiem, es biju uzķepurojusies jau tik augstu, lai varētu aizsniegt atejas cauruma malu ar rokām un tas, velns parāvis, nebija viegli. Lieki piebilst, ka cauruma cietās malas bija slidenas kā ellē.
Ieķeroties malās es pievilkos un izbāzu laukā pauri – no svaigā gaisa devas sareiba galva un tikai pateicoties lielajam gribasspēkam un vēlmei tikt atkal brīvībā, es knapi neiegāzos atpakaļ. Pievilkos jau tiktāl, ka jau varēju uz malām atbalstīties ar elkoņiem un meklēju kur pieķerties. Visapkārt viss bija slidens un vienīgais pie kā varētu ķerties bija koka starplika apmēram pusmetra atstatumā no manis.
No drausmīgas pārpūles gārdzot stiepos starplikas virzienā:
- NU, bļa! Nollāpīts!

Pēkšņi mani apžilbināja spilgta gaisma, atskanēja tāda kā nopūta, vaids un kāda nedzīva ķermeņa kritiena troksnis, – no kā es iežāvos atpakaļ turpat kur biju pirms tam. Vēl pusstunda. No pārpūles un nežēlīgās smakas stenot uzrāpos un atspiedos uz dirstūža malām. Vēl pēc brītiņa izlīdu uz betona grīdas elsdama no laimes, ka beidzot var kaut cik atelpoties. Piecus metrus tālāk pa atvērtajām durvīm bija redzams nometnes direktors bez dzīvības pazīmēm un sasists kabatas lukturītis. Cerībā, ka cilvēks nav pagalam, sākumā aizmetos uz upi kaut cik nomazgāties un pasaukt kādu palīgā, sak – varbūt nav vēl miris.

No rīta mums paziņoja, ka direktoram bijusi sirdslēkme un nometnē viņš atgriezies tikai maiņas beigās. Parunāt viņš lāgā nevarēja, sēdēja savā verandā un viņam ļoti patika, kad pie viņa nāca bērni. Es pie viņa nācu ciemos visbiežāk un mani viņš visvairāk mīlēja. Galu galā tā biju es, kas viņam palīgā pasauca cilvēkus.

Vēl pēc gada mēs uzzinājām, ka īsi pirms savas nāves viņš uz brīdi bija atguvies un pastāstīja, ka naktī devies teritorijas apgaitā un izdzirdot manu nervozo stenēšanu gājis raudzīt, kas notiek. Atvēris durvis, bet tur tumsā, no dirstuves kā dēmons no elles līdu es un stiepjot savas ar kakām notrieptās rokas viņam pretī stenēju:

- Nnū, nāc šurp, bļa….. ļauj es līdz tevīm aizsniegšos…

Tulkots no krievu val. (Oriģināls @ http://zadorno.com/archives/006847.html).