Pagājušās nakts sapnī biju savos laukos un piedzīvoju to, ko dzīve nekad nevēlētos piedzīvot. Nekad. Kā jau tas mēdz bieži vien notikt, tad daudz neko no sapņa sākuma neatceros, tādēļ ņemiet par labu tādu, kāds nu tas ir.

… Atjēdzos netālu no savas mājas. Ar brālēnu bijām tikko atbraukuši no jūras un taisījāmies aiziet tepat netālu uz kaimiņu sētas mājām. Tāpat vien – pasēdēt ar kaimiņu puikām, pavērot saulrietu (sapnī mums atkal bija kādi gadi 15-16, ne vairāk un ārā valda silta vasaras novakare).
Ierodoties iepriekš minētajā vietā novērojam, ka debesīs virs meža, netālu no dzelzsceļa, riņķo vairāki milzīgi armijas helikopteri melnā krāsā. Abi ar brālēnu noslēpjamies aiz vecās pirtiņas stūra un kādu brīdi vērojam kā tie draudīgi turpina lidināties un kaut ko taustīt ar spilgtiem starmešiem meža dziļumā. Pēkšņi klusi nočīkstot paveras pirts lodziņš un pa to klusā balsī mūs pasauc kaimiņu puikas: “Ei, lieniet ātri iekšā!”. Ierāpjamies pirtiņā, kurā valda piķa melna tumsa. Ir tikai tik daudz gaismiņas, cik ielaužas pirtī caur mazajiem aizputējušajiem lodziņiem un pāris šķirbām pirts durvīs.
Pieplokam pie viena no logiem un es nepagūstu pat pajautāt, kas īsti notiek, kad viens no milzīgajiem helikopteriem pēkšņi strauji sasveras un ar purnalu nosveroties uz leju kā palēninātā filmā lēni ienirst starp koku galotnēm un iekrīt mežā. Atskan sprādziens un virs koku galotnēm paceļas milzīga ugunsbumba. Šajā mirklī ārā izdzirdam skaļu motoru rūkoņu un daudzu cilvēku balsis – ir ieradusies armija. Izskrienam laukā no pirtiņas un tur daudzi armijas formās ģērbti vīri satraukti lec laukā no mašīnām… Daļa no viņiem momentā metas uz meža pusi, kur nokrita helikopters, otra skaļi izkliedzot komandas liek visiem civiliedzīvotājiem pamest visu un ātri kāpt tukšajās smago automašīnu kravas kastēs.
…

Atjēdzos jau skriedams pa ceļu savas mājas virzienā, kad pēkšņi man aiz muguras iestājas mēms kapa klusums. Pagriezdamies apstājos un šausmās pamirstu – virs meža tālumā paceļas milzīga dūmu un uguns sēne un līdz manīm atskan dobjš un apdullinoši skaļš sprādziens … un pēc brīža vēl vesela sērija ar mazākiem. Metos šķērsām pa pļavu prom cik vien ātri spēju un jūtu kā līdz manīm nonāk karsta vēja elpa, kurai līdzi lido putekļi un dīvaina, tāda kā izkusuša metāla smaka… Vēl pēdējo reizi atskatos un redzu kā pāri laukiem un apkārt esošajiem laukiem, gluži kā putojošas jūras vilnis, pārklājas smalka, balta sniega kārta.

…

Esmu kaut kādā drūmā un nolaistā pilsētā. Milzīgas augstceltnes, kurām nevar redzēt jumtus. Visapkārt viss rūsganpelēkos toņos… Ir nakts – tās droši vien kodolsprādziena sekas. Kur kādreiz bija ielas, tur tagad ir ūdens. Cilvēki pārvietojas pa gar sienām virs ūdens uzslietiem metāla celiņiem. Tālumā sāk gaudot sirēna – ir jāslēpjas…